Atjaunojam mežu

Pieci vai atsevišķos gadījumos tikai trīs gadi ir laiks, kas dots īpašniekam, lai pēc kailcirtes mežu atjaunotu. Kad šo darbu var atstāt dabas ziņā, bet kuros gadījumos jādomā par koku stādīšanu?

Noteikumi šajā ziņā izvēli neparedz – ja mežs nocirsts, atjaunošana ir obligāta! Atliek vien pieņemt lēmumu, vai ļaut mežam atjaunoties pašam dabiskā ceļā vai to iestādīt. Ierastais meža atjaunošanas termiņš ir pieci gadi, bet izņēmuma kārtā meža atjaunošana ir pieļaujama arī desmit gadu laikā, ja mežs aug purvainos apstākļos, t. i., meža augšanas tips ir purvājs (Pv), niedrājs (Nd), dumbrājs (Db) un liekņa (Lk).

Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ar šo gadu ir stājušies spēkā noteikumi, kas paredz – cērtot mežu kailcirtē pēc caurmēra, meža īpašnieka pienākums ir veikt meža atjaunošanu trīs gadu laikā, un šajā ziņā izvēles iespējas netiek piedāvātas – tas jādara, obligāti stādot jeb mākslīgi atjaunojot.

kādu koka sugu mežs jāatjauno. To izvēlas saimnieks, ņemot vērā meža augšanas īpatnības un izvērtējot, kādam mērķim mežs tiek atjaunots. Taču noteikumi paredz minimālo nepieciešamo koku skaitu uz vienu hektāru, lai meža platību atzītu par atjaunotu un tā turpmāk varētu attīstīties par augt spējīgu mežu.

Proti, atkarībā no valdošās koku sugas kopējam ieaugušo koku skaitam jābūt:

• priede – 2000 koku uz hektāru;
• pārējās koku sugas – 1500 koku uz hektāru.

Turklāt ar šo gadu obligātais koku skaits ir samazināts. Priedēm pirms tam bija 3000, citām sugām – 2200 koku uz hektāru. Tas ir būtisks samazinājums un finansiāls ietaupījums. Šeit gan svarīgi atcerēties, ka mākslīgai atjaunošanai drīkst izmantot tikai sertificētu stādmateriālu. Nederēs ne citā meža nostūrī saraktie stādi, ne no kaimiņa pa lēto iegādātie. Šādus kociņus stādīt var, bet mežs tiks uzskatīts par dabiski atjaunojušos.

Dabiskā meža atjaunošana

Prakse rāda, ka biežāka izvēle tomēr ir par labu dabiskai meža atjaunošanai. Svarīgi saprast un apzināties, ka šādi lielākā atbildība paliek dabas ziņā – tā noteiks, cik ātri un ar ko mežs atjaunosies. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi.

• Galvenais ieguvums, ļaujot mežam atjaunoties pašam, – tas neprasa lielas pūles. Saimniekam nekas īpaši nav jādara, arī naudas ieguldījums nav nepieciešams. Gan nevajadzētu visus piecus gadus atstāt dabas pārziņā, lai pēdējā gadā nav jāsatraucas, ka dabiskā atjaunošanās tomēr nav notikusi
• Tāpēc ieteikums – divus trīs gadus ļaut procesam noritēt dabiski un tad novērtēt, kā notiek meža atjaunošanās. Lai to noteiktu, saimnieks pats var apstaigāt un saskaitīt, vai uz hektāru sanāk minimālais nepieciešamais koku skaits atkarībā no valdošās koku sugas. Var aicināt talkā speciālistu, piemēram, taksatoru, mežzini, kas palīdzēs saprast, cik sekmīgi dabiskā atjaunošanās notiek. Ir labi zināt par mežā notiekošo, bet lielām bažām par to, vai mežs spēs pats atjaunoties, nevajadzētu būt. Pat ļoti kūdrainos vai purvainos augšanas apstākļos koki iesējas, tikai aug ļoti lēni un koksnes pieaugums nav liels.
• Parasti dabiski labāk atjaunojas lapu koki, īpaši baltalkšņi, blīgznas, bet arī apses un bērzi. Protams, neizslēdz arī skujkoku atjaunošanos, vēl jo vairāk, ja izcirstā platība atrodas egļu vai priežu mežu ielokā, – tad ir pamatotas cerības, ka sasēsies arī egles vai priedes. Turklāt tas, ar ko mežs atjaunosies, lielā mērā ir atkarīgs no sēklas jeb ekoloģiskajiem kokiem, kas mežā tiek atstāti mežizstrādes laikā. Tiesa, nevajadzētu cerēt, ka platība simtprocentīgi atjaunosies tikai ar eglēm vai priedēm.
• Mežam atjaunojoties dabiski, koki sasējas haotiski, kas apgrūtina to atrašanu un kopšanu. Līdzās aug arī zāle, krūmi, ar ko jākonkurē, tāpēc koku augšana notiek lēnāk. Būtiskākais mīnuss – iepriekš nevar paredzēt, ar ko mežs atjaunosies un kāda būs tā pievienotā vērtība. Ņemot vērā ātraudzību, lielāka iespējamība pastāv, ka mežs atjaunosies ar baltalksni, kas koksnes ziņā nebūt nav tas vērtīgākais.
• Tomēr, ja pēc trīs gadiem dabiskā atjaunošanās nenotiek veiksmīgi, tad gan jāsāk plānot koku stādīšanu. Jo ilgāk stādīšanu atliks, jo izcirstā platība straujāk aizaugs ar zāli, krūmiem un avenājiem.
• Ļaujot apaugumam sazelt, jārēķinās ar pļaušanas darbiem, kas prasīs laiku un arī līdzekļus. Tāpēc ir reizes, kad bez mākslīgās meža atjaunošanas neiztikt.

Mežs nav obligāti jāatjauno ar to pašu koku sugu, kas auga mežā pirms tā nociršanas. Valdošās koka sugas izvēle ir saimnieka ziņā – tā var būt tā pati vai jebkura cita koku suga.

Mākslīgā mežu atjaunošana

Daļa saimnieku dod priekšroku tikai mākslīgai meža atjaunošanai. Taču, pieņemot lēmumu mežu atjaunot mākslīgi, par to jādomā savlaicīgi – jau brīdī, kad mežā vēl aug koki, jo sertificētais stādmateriāls nav brīvi pieejams, turklāt gaidīšana var aizņemt pat gadu.

Ar ko sākt?

1. Jāsameklē stādaudzētava, kas piedāvā sertificētus koku stādus, un jārezervē nepieciešamais stādu daudzums. Sarakstu ar stādu iegādes vietām var meklēt www. vmd.gov.lv/lv/razotajikokaudzetavas, www.lvm.lv/ kontakti/kokaudzetavas.
   Stādaudzētavas nodrošina veselīgākus, labi apsakņotus stādus ar uzlabotām īpašībām, kas stādītajam mežam piešķirs papildu vērtību. Šādiem stādiem ir lielāks ieaugšanās potenciāls. Vidēji jārēķinās, ka 1000 koku stādu izmaksās, sākot no 200–300 eiro.
   Ieteikums: ja plānots mežu stādīt Latgalē, nevajadzētu stādus meklēt un vest no Kurzemes, kur klimats ir maigāks. Tas tikai palielinās risku, ka kociņi neieaugsies.
   Svarīgi atcerēties!
   Iegādājoties stādus, obligāti jāpieprasa un jāsaglabā stādu sertifikāts un rēķins par iegādi. Šie abi dokumenti kopā ar pārskatu par meža atjaunošanu būs jāsniedz Valsts meža dienestā. Tie kalpos kā pierādījums, ka mežā veikta mākslīgā atjaunošana.
2. Mežā, tāpat kā dārzā, pirms stādīšanas ir jāsagatavo augsne.
   Sagatavošana notiek ar tehniku – sadzenot vagas, lai kokus ērti varētu stādīt taisnās līnijās. Sagatavota augsne arī samazina citu augu konkurenci un veicina stāda ieaugšanos. Šādi stādus būs arī vieglāk atrast kopšanas darbu laikā. Savukārt pati stādīšana ir roku darbs – stāda ar lāpstu vai speciāliem stādāmajiem stobriem.
   Jāņem vērā! Koku stādīšanai ir sezonalitāte. Ierasti to veic divas reizes gadā – pavasarī (no marta beigām līdz maija sākumam), tiklīdz zeme atlaidusies un nedaudz sasilusi, vai rudenī (no augusta beigām līdz oktobra sākumam), vēl pirms sala, lai kociņi paspēj ieaugties.
3. Stādīšana ir laikietilpīga. Palēnām stādīšanu var veikt pats, tikai tad jādomā, kur uzglabāt stādus, lai tie neaizietu bojā. Tāpēc nereti, lai mežu atjaunotu operatīvi, meža saimnieki līgst pakalpojuma sniedzējus, kas nodrošinās gan augsnes sagatavošanu, gan stādīšanu. Tikai jārēķinās, ka tas var izmaksāt līdz pat 1000 eiro par hektāru.
4. Kad kociņi sastādīti, sākas jaunā meža dzīve. Turpmākos gadus, lai izveidotos skaists nākotnes mežs, jāseko līdzi tā attīstībai, citādi ieguldītie naudas līdzekļi būs iztērēti velti. Pirmajos piecos gados ir jāveic agrotehniskā kopšana, ap stādu appļaujot un novēršot nevēlamu augu konkurenci, lai tieši stādam tiek vairāk gaismas, mitruma un barības vielu. Savukārt līdz 20 gadu vecumam būs nepieciešams kopt jaunaudzi. Meža kopšanu savā ziņā var salīdzināt ar dzīvžoga veidošanu – jāsāk laicīgi un jādara regulāri, lai iegūtu skaistu rezultātu.

KURŠ AR KURU DRAUDZĒSIES?

Ierastā koku sugu kombinācija, kas labi aug Latvijas mežos un nākotnē dod vērtīgu pienesumu, ir egle ar bērzu. Šīs koku sugas labi mijiedarbojas un veicina viena otras augšanu. Priede par bērzu tik priecīga nebūs, jo tā ir izteikta saulmīle. Sarežģītākos apstākļos, piemēram, dumbrājos un kūdrājos, mēdz stādīt arī melnalksni, kuram šāda vide īpaši netraucē. Taču kopumā retāk pazīstamo koku sugu stādmateriāls ir dārgs, turklāt nākotnes izmantošanas iespējas var būt ierobežotas.

Svarīgi atcerēties! Veidojot jauktos mežus, valdošajai koku sugai ir jābūt vismaz 51 %. Tāpēc saimniekam jāizlemj, kura no koku sugām mežā dominēs, jo pēc šīs sugas tiks pielāgota meža apsaimniekošana.

Lai mežu atzītu par atjaunojušos, gan mežam pašam atjaunojoties, gan to iestādot, saimniekam Valsts meža dienestā ir jāiesniedz pārskats par meža atjaunošanu.